Kā sākās BALTRON
Статьи по Теме
1998. gads bija Latvijas valsts bruņoto spēku tapšanas laiks. Viss bija jāpārveido, daudz kas jārada no nulles. Šo darbu no tā pirmsākumiem Baltijas valstīs veica lieliski speciālisti – bijušie padomju virsnieki. Viņi patiesi ticēja iespējai izveidot nacionālos bruņotos spēkus un veica šo darbu Latvijas labā. Mēs viņus saucām par “neatkarības romantiķiem”.
Viens no šiem virsniekiem bija Ilmārs Lešinskis, tolaik 2. ranga kapteinis, talantīgs organizators, prasmīgs vadītājs, kas lieliski pārzināja jūrniecības jomu un vietējos apstākļus.
Mūsu žurnāls sekoja Latvijas militārās flotes atjaunošanas procesam no pirmās dienas. Tika publicētas vairākas reportāžas un raksti. Lešinskis man vairākkārt pārmeta, ka es krieviski nepareizi rakstu viņa uzvārdu. Piedod, Ilmār, tagad visi un vienmēr zinās, kā pareizi jāraksta – ИЛМАРС ЛЕШИНСКИС.
2008. gadā žurnāls BALTFORT publicēja eskadras BALTROS 10-gadei veltītu rakstu sēriju, tostarp arī interviju ar Ilmāru Lešinski “Kā sākās BALTRON”. Raksts publicēts 2008. gada marta numurā (Nr.2). Jāteic, ka šis žurnāla numurs ir kļuvis par lielu retumu un atrodams tikai vienā eksemplārā autora arhīvā, elektroniskās versijas nav.
BALTRON pirmais komandieris
BALTRON veidošanas sākotne nesaraujami saistīta ar Latvijas Jūras spēku 1. ranga kapteiņa Ilmāra Lešinska vārdu. Viņš bija šīs vienības pirmais komandieris. Patlaban 1. ranga kapteinis Lešinskis ir rezerves virsnieks. Viņš vada Latvijas Jūras akadēmijas Jūras spēku nodaļu. Žurnāls BF tikās ar kapteini Lešinski, lai aprunātos par eskadras veidošanas pirmajiem soļiem.
Kā radās eskadras BALTRON izveidošanas ideja?
Šeit būtu jāatzīmē šādi galvenie momenti. Pirmais būtu tāds – 1992. gadā līdz ar krievu robežsardzes karaspēka aiziešanu aktualizējās jautājums, kādā veidā tiks realizēta to ūdeņu jurisdikcija, kas ir Latvijas, Lietuvas un Igaunijas teritoriālie ūdeņi un ekonomiskā zona. Tolaik iezīmējās tāda zona, ko nekontrolēja neviens spēks. Šī problēma bija kopēja visām trim valstīm – Latvijai, Lietuvai un Igaunijai. Vispirms bija jānodibina kontrole pār šīm ūdeņiem. Tā bija jānodrošina vai nu jūras spēkiem, vai krasta apsardzei. Latvijas flotei bija izvirzīts pamatmērķis – pārņemt savā kontrolē jūras robežu un ekonomisko zonu.
Otrs moments – nelegālā migrācija. Jaunās robežas tolaik kontrolēja nepilnīgi. Un, piemēram, bēgļi no Afganistānas vai Irānas varēja pārvietoties cauri Krievijai, piemēram, uz Zviedriju. Tas bija tiešais ceļš cauri Latvijai.
Vēl viens moments. Uzradās problēma ar zvejnieku izceltajām mīnām. Piemēram, zvejnieki izcēla mīnu. Ko tālāk darīt? Izmest to pāri bortam vai vest uz ostu? Vest mīnu uz ostu ir bīstami. Savukārt dienesta, kas nodarbotos ar šo problēmu, nebija. Tāpēc aktualizējās jautājums par nepieciešamību izveidot pretmīnu spēkus.
1995. gadā mēs organizējām pirmās kopējās mācības. Tās bija mācības Amber Sea, kurās piedalījās jūrnieki no Latvijas, Lietuves un Igaunijas. Šo mācību laikā radās virkne problēmu, jo mums nebija kopējo procedūru – mēs nesapratām viens otru. Tad arī radās ideja par kopējās struktūras veidošanu. Jo izveidot pretmīnu spēkus, kas būtu spējīgi uzturēt savas valsts ūdeņus pietiekamā drošībā, katra atsevišķa valsts ar tolaik budžetā pieejamiem naudas līdzekļiem nebija spējīga. Kļuva skaidrs, ka jādarbojas kopīgi. Tāpēc arī tika organizētas mācības Amber Sea. Mācību laikā mēs sapratām, ka atsevišķi attīstīties nedrīkst, problēmas ir jārisina kopīgi, citādi nekas nesanāks. Bija jāveido pretmīnu spēki. Viena valsts izveidot pilnvērtīgus pretmīnu spēkus nespēja. Tolaik mēs jau saņēmām pirmos pretmīnu kuģus, kas savulaik atradās VDR militārās flotes sastāvā.
Mācību laikā mēs konstatējām savu nespēju veikt saskaņotas darbības. Lai gan no sākuma viss gāja labi – kuģi atnāca uz Liepāju, notika kopīga turpmāko darbību apspriešana, un kuģi devās uz Rīgu. Mācības norisinājās Rīgas līcī, un tad mums “pazuda” igauņi. Mēs devāmies uz Tallinu, kur viņus arī atradām, un tad devāmies uz Helsinkiem.
Analizējos šīs mācības mēs vienojamies, ka ir jāveido kaut kāda kopējā vienība, kuras ietvaros kuģu komandieri varētu trenēties. Kāpēc tas bija nepieciešams? Problēmas būtība ir tāda, ka, ja gadās tralēt mīnas, tad nedrīkst tralēt ar vienu kuģi. Tas ir riskanti. Jo, ja ar šo kuģi kaut kas atgadīsies, blakus neviena nebūs. Katrai atsevišķai valstij pastāvīgi uzturēt grupu no 2-3 kuģiem bija nereāli. Uzturēt šādu grupu trijām valstīm – tas jau reālāk. Tā arī radās BALTRON izveidošanas ideja.
Pastāstiet, lūdzu, par pirmajiem pasākumiem, organizējot BALTRON, un par tās darbības sākumu.
Pirmā apspriede, kad bija paziņots par nepieciešamību oficiālā līmenī veidot BALTRON, notika Viļņā 1996. gadā. Par šīs idejas galveno virzītājspēku, “lokomotīvi”, kļuva lietuviešu admirālis Raimundas Baltuška. Viņš arī organizēja šo konferenci. Tajā piedalījās pārstāvji no daudzām Baltijas jūras reģiona valstīm – Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Norvēģijas, Vācijas, Polijas.
Sākotnēji bija domāts, ka palīdzību mēs saņemsim no Norvēģijas, jo Skandināvijas valstis ļoti daudz palīdzēja Baltijas valstīm pirmajos to tapšanas gados. Tomēr tieši tolaik norvēģiem situācija ar pretmīnu spēkiem nebija tā labākā. Viņu jūras spēku sastāvā bija veci pretmīnu kuģi, kas tika uzbūvēti vēl kara laikā vai pēckara periodā. Jaunu kuģu norvēģiem nebija, un viņi paši bija nodarbināti ar šīs problēmas risināšanu.
Mums jau bija pretmīnu kuģi no Vācijas. Es zināju, ka vāciešiem vēl palikuši analoģiski kuģi un rezerves daļas tiem arī bija. Tāpēc radās doma, ka Vācija varētu uzņemties līdera lomu palīdzības sniegšanā mums. Tā arī notika. Kad šis jautājums bija atrisināts, radās cits jautājums – par pretmīnu kuģu eskadras BALTRON reālo izveidi.
Pirms sākt veidot BALTRON, 1996. gadā bija panākta vienošanās par tās izveidi. 1997. gadā tika izveidots štābs. Pirmais štāba priekšnieks bija lietuviešu kapteinis Eduards Karlunas. Štābs sāka darboties Tallinā.
Jau tad aktualizējās jautājums par BALTRON komandiera izvēli. Un tad kapteinis Zeibots un admirālis Baltuška uzstāja, lai es tiktu iecelts par eskadras komandieri. 1997. gadā es ierados Tallinā. Līdz 1998. gada jūnijam-jūlijam bija izstrādāti visi dokumenti, un 1998. gadā BALTRON bija izveidots.
Kā triju Baltijas valstu vadība uzņēma jūrnieku iniciatīvu?
Viss gāja labi, jo tieši tolaik tika attīstīti tādi projekti kā BALTNET (kopējā gaisa telpas novērošanas sistēma), BALTBAT (sauszemes spēku kopējā struktūra). Toreiz arī bija nolemts, ka katra valsts uzņemas atbildību par kādu struktūru: Latvija par BALTBAT, Lietuva – BALTNET, Igaunija – BALTRON.
Nosaukums «BALTRON» – tā bija admirāļa Baltuškas ideja. Vārdu veido divas daļas: BALT ( “Baltic” – Baltijas) un «ron» (vārda «squadron» – eskadra pēdējā daļa), tātad “Baltijas eskadra”. Visu triju Baltijas valstu vadība pozitīvi uzņēma BALTRON ideju.
Vienīgi jāpiebilst, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas jūrniekus satrauca tas, ka eskadras štābam bija jāatrodas Tallinā – aizsalstošā ostā, kur kuģošana ziemā nav iespējama. Tomēr izšķiroši bija politiskie iemesli: BALTRON atrodas Igaunijas pārziņā.
Vārdu sakot, BALTRON bija organizēts 1998. gadā. Tad notika arī kuģi pirmā iziešana jūrā. Sākums nebija viegls, bija savas problēmas. Bet bez problēmām jau nekas nenotiek. Praktiski viena gada laikā vienība bija “nostādīta uz kājām”.
Es uzskatu, ka šobrīd tā ir viena no labākajām Baltijas valstu kopējām vienībām.
Pastāstiet, lūdzu, par mācībām, kurās piedalījās BALTRON.
Galvenās mācības bija Amber Sea. Vēlāk eskadra piedalījās mācībās US Baltops (tagad šīs mācības tiek sauktas vienkārši Baltops). BALTRON piedalījās arī mācībās MCMOP kopā ar Zviedrijas floti. Tomēr pēc Latvijas iestāšanās NATO BALTRON pārtrauca dalību šajās mācībās, jo Zviedrija nav NATO dalībvalsts un ir atšķirības aprēķinu veikšanas kārtībā un taktiskajās procedūrās.
Daži vārdi par BALTRON vadību.
Sākumā bija domstarpības par termiņu, kurā virsniekiem būtu jāatrodas komandieru amatos BALTRON struktūrā. Daži vadītāji vēlējās, lai BALTRON komandieris un štāba priekšnieks atrastos amatā divus gadus un pat vairāk.
Mēs, jūrnieki, uzskatījām, ka rotācijas jāveic pēc iespējas biežāk, lai iespējami lielāks virsnieku skaits varētu piedalīties BALTRON darbībā. Mūsu priekšlikums bija šāds: veikt BALTRON komandiera un štāba priekšnieka maiņu reizi gadā, komandiera maiņu veicot katru gadu jūnijā-jūlijā, štāba priekšnieka – janvārī-februārī. Tas bija nepieciešams, lai nodrošinātu pēctecību. Piemēram, man bija divi štāba priekšnieki.
Noslēgumā kapteinis Lešinskis teica: “Mēs tolaik neuzskatījām sevi par vēstures veidotājiem. Tam tikpat kā nepievērsa uzmanību. Tikai laika gaitā sāc izprast toreizējo notikumu nozīmi”.
Jurijs Melkonovs
Pēcvārds
Kopš raksts publicēts ir pagājuši 10 gadi. 2013. gadā mūžībā aizgāja BALTRON pirmais komandieris Ilmārs Lešinskis. Igaunija pārtrauca aktīvu dalību eskadrā. Tomēr BALTRON pastāv un ir gandrīz vienīgais Baltijas valstu kopīgās militārās vienības paraugs.
Šodien Baltijas valstu jūras spēkus komandē jauni virsnieki. Un, lai veidotu savu militāro karjeru, flotes virsnieka biogrāfijā jābūt ierakstam “komandēja BALTRON eskadru” vai “vadīja BALTRON eskadras štābu”.
Atceros, Ilmārs man ne reizi vien ir teicis: Ja esi kaut ko paveicis, un neviens par to nav uzrakstījis, vari uzskatīt, ka tu to neesi darījis!” Lūk, Ilmār, rakstu…
